Kāpēc pirmsskolēni nepakļaujas saviem vecākiem
Pirmsskolēns atsakās pamest drauga māju, ignorē jūsu prasību nolikt vietā mantas, un stumj savas mašīnītes lejā pa trepēm, par spīti jūsu atkārtotām instrukcijām tā nedarīt. Kāpēc viņš uzvedas tik izaicinoši?
Esot mazāk atkarīgam no jums, nekā tad, kad viņš bija mazāks, pirmsskolēnam tagad ir stiprāka un drošāka identitāte. Viņam pat var sākties tāds kā dumpīguma periods. Spītība ir tas, kā pirmsskolēns aizstāv savas tiesības, saka Sjūzena Avers Denhama, Džordža Masona universitātes psiholoģijas profesore Fairfaksā, Virdžīnijā.
Kā jūs varat rīkoties, ja bērns spītējas
Esiet saprotošs. Kad jūs aiciniet pirmsskolēnu pusdienās un viņš kliedz: „Ne tagad!” un tad viņš raud, kad jūs viņu piespiežat tomēr nākt, mēģiniet iejusties viņa vietā. Apskaujiet viņu un sakiet viņam, ka jūs zināt, ka ir grūti pamest savus draugus, bet pusdienas ir gatavas.
Doma ir parādīt viņam, ka tā vietā, lai būtu daļa no problēmas, jūs patiesībā esat viņa pusē. Mēģiniet nekļūt dusmīgi (pat, ja kaimiņi skatās jūsu bērna izrādi). Esiet laipns, bet stingrs, liekot bērnam nākt, kad tas ir nepieciešams.
Nosakiet robežas. Pirmsskolēnam ir vajadzīgas un viņi pat vēlas- robežas, tāpēc nosakiet tās un pārliecinieties, ka jūsu bērns tās zina. Nosauciet tās vārdā: „Mēs nesitam. Ja tu esi dusmīgs, lieto vārdus, lai pateiktu Ādamam, ka tu gribi savu rotaļlietu atpakaļ” vai „Atceries, autostāvvietā tev vienmēr jāturas man pie rokas”.
Ja jūsu bērnam ir problēmas pieturēties pie noteikumiem (kā ikvienam pirmsskolēnam), strādājiet pie risinājumiem. Ja viņš sit savai mazajai māsai tāpēc, ka jūtas neievērots, ļaujiet viņam, piemēram, pabarot vai novannot mazuli un tad atrodiet veidu, kā viņam pavadīt viņa paša īpašo laiku kopā ar jums. Ja viņš ceļas no gultas tāpēc, ka viņam ir bail no tumsas, iedodiet viņam kabatas bateriju, ko turēt uz sava naktsskapīša.
Veiciniet labu uzvedību. Tā vietā, lai pievērstu uzmanību pirmsskolēnam tikai tad, kad viņš neuzvedas labi, mēģiniet noķert viņu rīkojamies atbilstoši. Vienkāršs :”Paldies par to, ka pakarināji savu mēteli!” vai „tas ir tik jauki, ka tu padalies ar savu mazo māsu!” iedrošinās pirmsskolēnu arī turpmāk rīkoties līdzīgi.
Un lai gan jums ļoti gribēsies nobārt savu bērnu, kad viņš neuzvedīsies labi, turiet mēli aiz zobiem. Kad bērns uzvedas slikti, viņš jau jūtas slikti, saka Džeina Nelsena, „Pozitīvās disciplīnas” sērijas autore. „Kur mēs esam ņēmuši šo ideju, ka, lai mudinātu bērnus darīt labāk, mums sākumā jāliek viņiem justies sliktāk?” īstenībā šādi rīkojoties mēs varam izraisīt vēl negatīvāku uzvedību.
Tāpat atcerieties, ka jūsu pirmsskolēna disciplinēšana nenozīmē viņa kontrolēšanu- tas nozīmē iemācīt viņam kontrolēt sevi. Sods var likt viņam uzvesties labi, bet tikai tāpēc, ka viņš baidās uzvesties slikti. Labāk ir, ka jūsu bērns dara pareizo lietu tāpēc, ka viņš grib to darīt- tāpēc, ka tas padara jautrāku viņa dienu un liek viņam justies labi.
Lietojiet „pārtraukumus” pozitīvi. Kad jūsu pirmsskolēns ir gatavs uzsprāgt tāpēc, ka viss nenotiek pēc viņa prāta, palīdziet viņam nomierināties. Tā vietā, lai lietotu pārtraukumu kā sodu („Ej uz savu istabu!”), apsēdiniet viņu un ērta dīvāna atsevišķā istabā vai mīļākajā viņa guļamistabas stūrī.
Varbūt jūsu bērnam pat patiks izveidot pašam savu „nomierināšanās vietu”- ar lielu spilvenu, mīkstu segu un dažām iemīļotām grāmatām. Ja viņš atsakās iet, piedāvājiet iet kopā ar viņu un palasīt pasaku.
Ja viņš vēl joprojām atsakās- ejiet jūs paši- tikai nomierināties. Jūs ne tikai parādīsiet labu piemēru, bet iegūsiet tik vajadzīgo atpūtas brīdi. Tad, kad jūs abi jūtaties labāk, ir laiks parunāt par piemērotu uzvedību.
Pilnvarojiet pirmsskolēnu. Dodot iespējas savam bērnam izdarīt savas izvēles ļauj viņam cienīgi izpaust savu jaunatklāto autonomiju kontrolētā vidē. Piemēram, tā vietā, lai pieprasītu, lai viņš uzvelk džinsas, ko esat izvēlējies jūs, ļaujiet viņam izvēlēties starp diviem viņam priekšā noliktiem džinsu pāriem. Jautājiet, vai viņš vēlas zirņus vai zaļās pupiņas pie pusdienām un kuru no diviem stāstiņiem lai palasa pirms gulētiešanas.
Vēl viens veids, kā palīdzēt jūsu bērnam justies tā, it kā viņš kontrolētu situāciju, ir teikt viņam, ko viņš var darīt, tā vietā, lai sacītu, ko viņš nevar. Tā vietā, lai sacītu: „Nē! Nevicini kriketa nūju istabā!” sakiet: „Iesim ārā un patrenēsimies atvēzienu.” Ja viņš vēlas saldējumu pirms pusdienām, sakiet, ka viņš var izvēlēties starp siera šķēli vai ābolu.
Izvēlaties, par ko strīdēties. Ja jūsu pirmsskolēns grib vilkt savu zaļo plankumaino sporta kreklu ar saviem oranži strīpainajiem šortiem, vai nav vienalga? Ja viņš vēlas vafeles lenčā un zemesriekstu sviestu un ievārījumu brokastīs, vai tas ir slikti? Dažkārt ir vieglāk paskatīties no otras puses- piemēram, kad viņš šļakstās peļķē pa ceļam uz mājām vai aizbāž savu lelli aiz gultas tā vietā, lai noliktu to pareizajā plauktā.
Novērsiet uzmanību un izklaidējiet. Izvairieties no situācijām, kur var uzliesmot pirmsskolēna spītība. Kāpēc riskēt, paņemot viņu uz smalku restorānu, ja jūs varat vienkārši satikties ar savu māsu piknikā parkā? Cik reālistiski ir sagaidīt, ka viņš uzvedīsies labi apģērbu veikalā vai sēdēs klusu stundu ilgā savienības sapulcē?
Ja jūs nokļūstat sarežģītā situācijā, novērsiet bērna uzmanību, lai izvairītos no tiešas interešu sadursmes. Ja jūs ejat cauri lielveikalam un ieraugāt veikalu, kurš spēj satracināt jūsu bērnu, ātri virziet viņu pretējā virzienā vai novērsiet viņa uzmanību (Vau, Džeison, paskaties uz strūklaku! Vai gribi tur iemest peniju un ievēlēties vēlēšanos?”).
Respektējiet viņa vecumu un līmeni. Kad jūs lūdzat pismskolēnam saklāt savu gultu vai noslaucīt lieveni, pārliecinies, ka viņš zina, kā. Atvēliet laiku, lai iemācītu viņam jaunus uzdevumus un dariet tos kopā līdz viņš patiešām tos apgūst. Dažreiz tas, kas izskatās kā spītība, patiesībā ir vienkārši nespēja uzņemties atbildību, kas ir pārāk grūta.
Visbeidzot, respektējiet unikālo pasauli, kurā dzīvo jūsu pirmsskolēns, īpaši veidu, kā viņš uztver (vai neuztver) laiku. Tā vietā, lai sagaidītu, ka viņš pārtrauks spēli bērnu dārzā, lai iekāptu mašīnā, brīdiniet viņu pāris minūtes iepriekš, lai palīdzētu viņam pārslēgties. („Āron, mēs pēc dažām minūtēm dodamies prom, tāpēc, lūdzu, pabeidz iesākto”.
Nav garantijas, ka viņš dosies projām no jautrības bez sūdzēšanās- patiesībā, viņš, iespējams, bozīsies visu ceļu līdz mājām. Bet tik ilgi, kamēr jūs būsiet pacietīgi un konsekventi, jūsu bērns pakāpeniski iemācīsies, ka spītība nav veids, kā dabūt to, ko viņš vēlas.
/www.babycenter.com/
