Ir tāda mājas lapa
http://www.babycenter.com/ (par bērnu audzināšanu, psiholoģiju, attīstību utt.), kuru regulāri lasu, tad nu nolēmu padalīties ar vienu rakstiņu, kas aktuāls man un maniem mazajiem. Varbūt būs interesanti tiem, kas nelasa angliski (mans brīvs tulkojums, nepretendējot uz ļoti lielu iztulkotā precizitāti). Tā kā man ir bērni pirmsskolas vecumā, tad raksts būs par pirmsskolēniem. Un piedodiet, mani bērni, par visu, ko esmu darījusi nepareizi :)
Jūsu pirmsskolēna pašvērtējuma veidošana var šķist kā liela atbildība. Galu galā savas vērtības izjūta ir pamats jūsu pirmsskolēna nākotnei, jo viņš sāks izmēģināt jaunas lietas pats. Pašvērtējums sastāv no piederības izjūtas, no ticības, ka mēs esam spējīgi un ka mūsu centieni tiek novērtēti un ir vērtīgi, saka Kalifornijas ģimenes terapeite Džeina Nelsena (Jane Nelsen), viena no Pozitīvās discilpīnas sērijas autorēm.
Kā zina jebkurš vecāks, pašvērtējums ir gaistoša pieredze- dažreiz mēs esam pārliecināti par sevi un dažreiz ne. Ko mēs patiešām cenšamies iemācīt saviem bērniem ir dzīves iemaņas, tādas kā elastīgums un dzīvesspars (resiliency). Jūsu kā personas mērķis ir nodrošināt to, ka jūsu bērns attīsta lepnumu un pašcieņu- par sevi un savām kultūras saknēm, tāpat kā ticību savai spējai tikt galā ar dzīves izaicinājumiem (pirmsskolniekam tas var nozīmēt lielo burtu kārtīgu nozīmēšanu). Te būs 10 vienkāršas stratēģijas, kā palīdzēt stiprināt jūsu bērna pašvērtējumu:
1)
Sniedziet beznosacījuma mīlestību. Bērna pašvērtējums uzplaukst ar tā saucamo bezsaistību pieķeršanos, kas saka: "Es tevi mīlu, vienalga, kas tu esi un ko tu dari". Jūsu bērns iegūst visvairāk, kad jūs pieņemat viņu par to, kas viņš ir, neskatoties uz viņa stiprajām pusēm, grūtībām, temperamentu vai spējām. Apdāviniet viņu ar mīlestību. Sniedziet viņam daudz apkapmienu, skūpstu, paplikšķināšanu pa plecu. Un neaizmirstiet pateikt viņam, cik ļoti jūs viņu mīlat. Kad jums jāaizrāda savam bērnam, izskaidrojiet, ka tā ir viņa
uzvedība, nevis viņš pats, kas ir nepieņemama. Piemēram, tā vietā, lai teiktu: "Tu esi nepaklausīgs puika! Kāpēc tu nevari būt labs?", sakiet: "Grūst Gabrielu nav jauki. Tas var sāpēt. Lūdzu, negrūd."
2)
Pievērsiet uzmanību. Sadaliet laiku, lai dotu pirmsskolēnam jūsu nedalītu uzmanību. Tas dara brīnumus jūsu bērna pašvērtējumam, tādēļ, ka raida ziņu, ka jūs domājat, ka viņš ir svarīgs un vērtīgs. Tam nav jāaizņem daudz laika, tas tikai nozīmē uz brīdi pārstāt caurskatīt pastu, ja viņš mēģina ar jums runāt vai izslēgt TV pietiekoši ilgi, lai atbildētu uz jautājumu. Veidojiet acu kontaktu, lai ir skaidrs, ka jūs tiešām klausāties, ko viņš saka. Ja jūs esat ierobežoti laikā, dariet to bērnam zināmu, neignorējot viņa vajadzības. Sakiet: "Pastāsti man par savu zīmējumu un, kad tu pabeigsi, man jāpagatavo mums pusdienas".
3)
Māciet robežas. Nosakiet dažus saprātīgus noteikumus jūsu pirmsskolēnam. Piemēram, ja jūs sakāt savam bērnam, ka viņam jāēd uzkodas virtuvē, neļaujiet viņam nākamajā dienā staigāt apkārt pa māju ar cepumiem un augļiem. Vai, ja jūs sakāt viņam nolikt netīro veļu veļas kastē, nesakiet, ka tas nekas, ka viņš to atstāj kaudzē uz grīdas. Zinot, ka noteikti ģimenes noteikumi ir kalti akmenī, palīdzēs viņam justies doršāk. Tas var prasīt nepārtrauktu atkārtošanu no jūsu puses, bet viņš drīz sāks piepildīt jūsu gaidas. Tikai esiet skaidri un noteikti un parādiet, ka jūs uzticaties, ka viņš izdarīs pareizi.
4)
Atbalstiet veselīgus riskus. Iedrošiniet jūsu bērnu pamēģināt kaut ko jaunu, piemēram, pamēģināt savādāku ēdienu, atrast labāko draugu vai braukt ar riteni. Lai gan šeit vienmēr pastāv neveiksmes iespēja, bez riska ir maza iespēja veiksmei. Tāpēc ļaujiet jūsu bērnam droši eksperimentēt un pretojieties vēlmei iejaukties. Piemēram, mēģiniet viņu "neglābt" , ja viņš ir nedaudz aizkaitināts, izpētot jaunu rotaļlietu. Pat iejaukšanās, sakot: "Es to izdarīšu" var veicināt atkarību un samazināt jūsu bērna pašpārliecinātību. Jūs būvējat viņa pašvērtējumu, balansējot savu vajadzību viņu aizsargāt ar viņa vajadzību ķerties pie jauniem uzdevumiem.
5)
Ļaujiet kļūdām notikt. Protams, izvēles iespējām un riskēšanai ir medaļas otra puse - dažreiz jūsu bērns kļūdīsies. Tās ir vērtīgas mācību stundas jūsu bērna pašvērtējumam. Ja jūsu bērns noliek savu šķīvi pārāk tuvu galda malai un tas nokrīt, iedrošiniet viņu padomāt par to, ko viņš nākošreiz varētu darīt savādāk. Šādā veidā viņa pašvērtējums nekritīsies un viņš sapratīs, ka ir pieļaujami dažreiz kļūdīties. Kad jūs paši izgāžaties, atzīstiet to, saka Daniels Meijers (Daniel Meier), Sanfrancisko Štata Universitātes pamatizglītības profesora asistents. Savu kļūdu atzīšana un atgūšanās pēc tām nodod jūsu bērnam spēcīgu ziņu- tas ļauj jūsu bērnam vieglāk pieņemt vi;na paša kļūmes.
6)
Cildiniet pozitīvo. Jebkurš labi atsaucas iedrošinājumam, tāpēc centieties novērtēt labās lietas, ko jūsu bērns dara katru dienu, viņa dzirdamības robežās. Piemēram, sakiet viņa tētim: "Džošua nomazgāja visus dārzeņus pusdienām." Viņš varēs sildīties jūsu uzslavas saulītē un viņa tēva iepriecinošā reakcijā. Un esiet specifiski. Tā vietā, lai teiktu: "Labs darbs!" sakiet: "Paldies, ka tu tik pacietīgi gaidīji rindā". Tas palielinās viņa spēju un pašvērtības izjūtu un ļaus viņam saprast, ko tieši viņš izdarīja pareizi.
7)
Esiet labs klausītājs. Ja jūsu bērnam vajag runāt, apstājieties un ieklausieties tajā, kas viņam sakāms. Viņam jāzina, ka viņa domas, jūtas, vēlmes un viedokļi ir nozīmīgi. Palīdziet viņam justies komfortabli ar savām emocijām, nosaucot tās. Sakiet: "Es saprotu, ka tu esi bēdīgs, ka tev bija jāatvadās no saviem skolas biedriem." Pieņemot viņa emocijas bez vērtējuma, jūs novērtējat viņa jūtas un parādāt, ka jūs novērtējat to, kas viņam sakāms. Ja jūs padalāties ar savām izjūtām (Es esmu sajūsmā par iešanu uz zoodārzu), viņš gūs pārliecību, lai izpaustu savas.
8)
Izvairieties no salīdzinājumiem. Tādi komentāri kā: "Kāpēc tu nevari būt līdzīgāks savai māsai?" vai "Kāpēc tu nevari būt jauks kā Pīters?" tikai atgādina bērnam par viņa grūtībām un sekmē kaunu, skaudību un sāncensību. Pat pozitīvi salīdzinājumi, tādi kā: "Tu esi labākais spēlētājs" ir potenciāli graujoši, jo jūsu bērnam var būt grūti piepildīt šo lomu. Ja jūs ļaujat savam bērnam zināt, ka jūs novētējat viņu par to, kāda unikāla individualitāte viņš ir, ir lielāka iespēja, ka viņš novērtēs arī pats sevi.
9)
Esiet empātisks. Ja jūsu bērns sev par sliktu salīdzina sevi ar saviem brāļiem un māsām vai vienaudžiem ("Kāpēc es nevaru noķert bumbu kā Sofija?"), izrādiet viņam empātiju un tad uzsveriet vienu no viņa stiprajām pusēm. Piemēram, sakiet: "Tev taisnība. Sofija ir laba ķērāja. Un tev labi padodas zīmēšana." Tas var palīdzēt jūsu bērnam iemācīties, ka mums visiem ir savas stiprās un vājās puses un viņam nav jābūt perfektam, lai justos apmierināts ar sevi.
10)
Iedrošiniet. Katram bērnam jāsaņem atbalstu no mīļajiem, kas signalizē: "Es ticu tev. Es redzu tavas pūles. Tā turpini!" Iedrošināšana nozīmē novērtēt progresu, ne tikai apbalvot sasniegumu. Ja jūsu pirmsskolēns pūlas aiztaisīt slēdzēju, sakiet: "Tu ļoti centies un tu gandrīz to izdarīji!" tā vietā, lai teiktu: "Ne tā. Ļauj man to izdarīt".
Ir atšķirība starp uzslavu un iedrošinājumu. Viens novērtē uzdevumu, kamēr otrs- personu (labāk: "Tu to paveici" nekā: "Es lepojos ar tevi". ) Uzslava var likt bērnam justies tā, ka vinš tikai tad ir "labs", ja viņš izdara kaut ko perfekti. Iedrošinājums, no otras puses, novērtē centienus. "Pastāsti man par savu zīmējumu. Es skatos, ka tev patīk violetā krāsa" palīdzēs vairāk, nekā: "Tas ir visskaistākais zīmējums, ko es jebkad esmu redzējis". Pārāk daudz uzslavu var samazināt pašvērtējumu, tāpēc, ka tas rada spiedienu uzvesties un izturēties, tā, lai nepārtraukti saņemtu apkārtējo atzinību. Tāpēc daliet uzslavas uzmanīgi un brīvi piedāvājiet iedrošinājumu un jūsu bērns augs, jūtoties apmierināts ar sevi.
Varu nobeidzot teikt, ka man pašai visvairāk jāpiestrādā pie 5. punkta. Tiešām es dažreiz gribu, lai mani mazie bērni visu izdara kā pieaugušie, ai, ai. Tiešām nav viegli palikt nosvērtai, kad mazais izgāž jau kuro ēdiena šķīvi uz grīdas, hi hi.
P.S. Ir tik silta sajūta ap sirdi, kad šovakar nesu pie multenes aizmigušu meitu uz gultu un kad mans dēlēns, baidoties no govīm -"mū" (tās redzējis laukos, bet kāda dīvaina skaņa viņam tās atgādina), ieritinās man padusē un aizmieg. Par to neatdotu pat ne visas pasaules zeltu.
Ja vēlaties izmatot šo materiālu, lūdzu, publicējiet ar atsauci uz šo blogu.
