Vai jums tā ir bijis, ka kaut ko rakstāt, un tas rakstās it kā pats no sevis? Nu man tā ir- nevaru izdomāt tēmu, bet es vienkārši rakstu un stāsts plūst kā skraume caur maniem pirkstiem. Mans bērns pašlaik guļ enģeļa miegā un gribas izmantot šo laiku sev tikai sev, lai ieskatītos sevī. Pusdienas siltas jau pagatavotas, drīz es došos pēc meitas uz dārziņu. Ir kaut kāda vēsma, kaut kāda smarža, maija zaļums, kas liek sirdij iesmelgties, kaut tas skan varbūt salkani, bet tā ir mana pārliecība. Šodien es nebaidos izklausīties nesakarīga, tā ir dzīves strautiņa urdziņa, nu jūs jau zināt, ja tai neļauj izpausties, tā sastrēgst un aizsērē. Es nezinu, kāpēc ir tik viegli dot padomus citiem, bet tik grūti pašam sev? Varbūt tā ir skata no malas neesamība vai "psiholoģiskās aizsardzības mehānismi"? Jā, varbūt nevēlēšanas kārtot savu dzīvi, darot to priekš citiem. Tātad, ko vēlos es? Dejot flamenko, mācīties spāņu valodu un strādāt- nu tas lai paliek noslēpums- viss būs. Es sev to apsolu un es pat nespēju izskaidrot, kādēļ vēlos tieši to, bet šodiena ir laba diena, lai neko neizskaidrotu un ļautos laika plūdumam, laiks un telpa ir kā okeāns un mēs kā pilītes tajā ar savu vēlmju sēkliņām, kas spēj pārvērsties par krāšņiem ziediem. Lai uzsplaukst arī jūsu ziedi šai pavasarī, bučas! Un paldies, Dievs, par šodienu!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru