trešdiena, 2011. gada 14. decembris

Bērna pašapziņas veidošana

Jauka tabuliņa no manu bērnu dārziņa, ceru, ka patiks arī Tev:

  

Pašapziņas trūkums un mazvērtības komplekss veidojas
Pašapziņa tiek celta
Egocentrisms veidojas

Ja bērnam tiek liegta iespēja darboties un izpaust sevi, pašam kļūdīties un savas kļūdas labot, ja reti tiek uzklausīts viņa viedoklis.

Ja mēs atzinīgi vērtējam bērna centienus pēc neatkarības, rosinām viņu darboties un iepazīt pasauli, cilvēkus.

Ja bērna viedoklis tiek uzskatīts par galveno un mēs pārmērīgi koncentrējamies uz viņa vēlmēm, pārāk bieži liekot atbildēt uz tādiem jautājumiem: „Ko tu ēdīsi?”, „Ko tu gribi, lai tev uzdāvina?”

Ja bērns domā, ka viņu mīl vai nemīl, atkarībā no tā, ko viņš dara vai runā.

Ja mazais ir pārliecināts par mūsu mīlestību un var uz mums paļauties katrā situācijā

Ja bērnu sargā kā  visdārgāko acuraugu un visām problēmām viņš tiek kā uz rokām pārnests pāri.

Ja mazajam liek saprast, ka slikta ir nevis viņa rīcība, bet viņš pats.

Ja bērns iepazīst gan savas labās īpašības, gan trūkumus un iemācās tikt ar tiem galā.

Ja bērna rīcība un domas tiek vienīgi slavētas, bet kļūdas noklusētas.

Ja bērna panākumi netiek novērtēti.

Ja mēs atzinīgi vērtējam bērna sasniegumus un izturamies pret viņu kā pret gudru un spējīgu cilvēku.

Ja bērna klātbūtnē pārāk daudz tiek runāts par viņa jaunākajiem sasniegumiem.

Ja bērnam bieži tiek uzticēti darbi, kurus viņš nespēj paveikt, vai gluži otrādi, viņa spēki netiek novērtēti un bērnam bieži tiek skandināts: „Tu vēl esi par mazu!”, „To tu nevari” vai gluži vienkārši: „Nedrīkst!”

Ja bērns tiek iesaistīts ikdienas darbos, kuri viņam ir pa spēkam, un ja viņš tos iemācās paveikt līdz galam.

Ja bērnā netiek veidota pienākuma apziņa pret apkārtējiem, attīstīta spēja sajust viņu vajadzības, uzklausīt viņu viedokli.

otrdiena, 2011. gada 13. decembris

7 %

Šodien pie manis nonāca brīnumjauka lapa- patiesa un humora pilna. Gribu padalīties :)



Šīs rindiņas der pārlasīt vismaz reizi nedēļā!
Šīs atziņas publiskojusi 90-gadīgā Regīna Berta Klīvlendā, Ohaijo. Tās pirmo reizi viņa uzrakstīja savā 45 gadu jubilejā, atzīmējot to,
kādu „dzīves mācību” (atziņas)  viņai devusi dzīve:

 1.   Dzīve nav taisnīga, bet tomēr laba.
2.   Ja šaubies, pasper vēl solīti uz priekšu.
3.   Dzīve ir pārāk īsa, lai to izniekotu naidam.
4.   Darbs nerūpēsies par tevi, kad Tu slimosi. To darīs Tavi radi un draugi. Sargi šis attiecības!
5.   Katru mēnesi apmaksā savus parādus.
6.   Ne vienmēr jāvinnē katrā strīdā. Piekrīti vai nepiekrīti.
7.   Paraudi kopā ar kādu. Tas dziedē labāk, nekā asaras vienatnē.
8.   Ir pieļaujams dusmoties uz Dievu, viņš to sapratīs.
9.   Krāj pensijai no pirmās algas.
10. Kad lieta nonāk līdz šokolādei, pretoties ir bezcerīgi.
11. Izlīgsti ar savu pagātni, lai tā nesabojātu Tavu tagadni.
12. Drīkst sev atļaut raudāt savu bērnu klātbūtnē.
13. Nesalīdzini savu dzīvi ar citu dzīvēm. Tev nav priekšstata, kādi ir viņu pārbaudījumi.
14.  Ja attiecībām ir jābūt slepenām, Tev tajās nav jāiesaistās.
15. Viss var mainīties vienā acumirklī. Bet nesatraucies Dievs acis nepiever ne uz mirkli.
16. Dziļi ieelpo, tas apskaidro domas.
17. Tiec vaļā no visa, ko nevar nosaukt par derīgu, skaistu vai jauku.
18. Tas, kas nenogalina, padara Tevi stiprāku.
19. Nekad nav par vēlu skaistai bērnībai. Taču otrā bērnība ir atkarīga tikai no Tevis.
20. Kad pienāk laiks sekot tam, ko patiesi mīli, nesaki „nē”.
21.  Dedz sveces, lieto labus palagus, valkā skaistu veļu. Neko netaupi īpašam gadījumam. Tas īpašais gadījums ir šodien.
22. Sagatavojies ar uzviju, pēcāk lai notiek, kam lemts.
23. Esi ekscentrisks tagad. Negaidi vecumdienas, lai vilktu spilgti sārtu veļu.
24. Pats svarīgākais orgāns seksā ir – smadzenes.
25. Neviens, izņemot Tevi, nav atbildīgs par Tavu laimi.
26. Jebkuras, tā dēvētās „katastrofas” laikā uzdod jautājumu „Vai tam būs nozīme pēc pieciem gadiem?”
27. Vienmēr izvēlies dzīvi.
28. Piedod visiem un visu.
29. Tev nav jāsatraucas par to, ko citi par Tevi domā.
30. Laiks dziedē gandrīz visu. Dod laikam laiku!
31. Nav svarīgi vai ši situācija ir slikta vai laba – tā mainīsies.
32. Neuztver sevi nopietni. Neviens tā nedara.
33. Tici brīnumiem.
34. Dievs Tevi mīl tāpēc, ka ir Dievs, nevis tāpēc, ka Tu kaut ko esi vai neesi izdarījis.
35. Nevajag pētīt dzīvi. Tu parādies tajā un paveiksi tik, cik iespēsi.
36. Novecot ir daudz veiksmīgāka alternatīva, nekā mirt jaunam.
37. Taviem bērniem ir tikai viena nākotne.
38. Nobeigumā jēga ir tam, ka Tu esi izbaudījis mīlestību.
39. Izej pastaigāties katru dienu, brīnumi notiek katrā vietā.
40. Ja mēs saliktu kaudzē visas mūsu problēmas un salīdzinātu tās ar svešām, mēs ātri savāktu savējās.
41. Skaudība ir veltīgs laika patēriņš. Tev jau ir viss, kas vajadzīgs.
42. Tomēr pats labākais vēl ir priekšā.
43. Nav svarīgi, kā Tu jūties, piecelies, apģērbies un izej cilvēkos.
44. Nepiekāpies.
45. Kaut dzīve nav pārsieta ar lenti, tā tomēr ir dāvana.
Izrēķināts, ka 93% cilvēku nepārsūtīs šo ziņojumu. Ja attiecaties uz tiem 7 %, kuri tomēr pārsūtīs, dariet to, izmantojot virsrakstu 7 %.

Saudzējiet dabu – apsveriet izdrukas nepieciešamību!

trešdiena, 2011. gada 30. novembris

Kā izaudzināt laimīgu bērnu (vecumā no 2- 4 gadi)

Te nu atkal pēc ilgiem laikiem gribu ar jums padalīties kādā jaukā rakstiņā no http://www.babycenter.com/. Aizrāvos tulkojot, jo mani bērni ir šai vecumā un pašai aktuāli. Ceru, ka vēl kādam būs noderīgi un interesanti!




Kā jebkurš vecāks, kas vēlas labāko saviem bērniem, Triša Braga ir darījusi visu, ko var, lai pārliecinātos, ka Isabella, Čārlijs un Madlēna ir veseli, viņiem ir pietiekoši daudz aktivitāšu, lai piepildītu dienu un, ka viņi tiek mīlēti bez nosacījumiem. Tomēr, kā daudzi citi, viņa cīnās ar vecāku "miljons dolāru" jautājumu: "Vai mani bērni ir laimīgi?" "Visi mani draugi vēlas to zināt", saka Braga.

Tas, kas bērnus dara laimīgus, var jūs pārsteigt. Bērnu attīstības eksperti, kas pēta šo priekšmetu saka, ka laime nav kaut kas tāds, ko jūs varat dot bērnam kā skaisti iesaiņotu dāvanu. Patiesībā, saka Edvards Halovels, psihiatrs un "Pieaugušo laimes bērnības saknes" grāmatas autors, bērni, kuriem pārlieku izdabā- vai nu viņi ir apkrauti ar pārāk daudz rotaļlietām vai pasargāti no emocionālā diskomforta- visdrīzāk izaugs par tīņiem, kuri ir garlaikoti, ciniski un bez prieka.
Labākie laimes priekšnosacījumi ir iekšēji, nevis ārēji, saka Halovels, kas uzsver to, cik nozīmīgi ir palīdzēt bērniem attīstīt iekšēju „darba rīku” komplektu, uz ko viņi varētu paļauties dzīves laikā.

Labās ziņas ir tās, ka jums nav jābūt ekspertam bērnu psiholoģijā, lai sniegtu to iekšējo spēku un gudrību, kas nepieciešami, lai izturētu dzīves kāpumus un kritumus. Ar pacietību un elastīgumu jebkurš vecāks var likt pamatu dzīves laimei.  

Mācieties lasīt zīmes


Kad jūsu bērns bija bēbītis vai mazulis, iespējams, jums bija izjūta, vai viņš ir laimīgs vai bēdīgs. Viņa seja atplauka milzīgā smaidā, kad jūs atnācāt mājās un viņš bezgalīgi raudāja, kad suns saplosīja viņa mīļāko sedziņu. Tagad, kad viņš ir vecāks, viņa emocijas ir kompleksākas. Bet par laimi viņa spējas tās kontrolēt ir stiprākas. Vēl joprojām ārējās pazīmes tam, vai viņš ir priecīgs vai bēdīgs, nav grūti atpazīt. Laimīgs bērns smaida, spēlējas, izrāda ziņkāri, socializējas ar citiem bērniem un viņam nav nepieciešama nepārtraukta stimulācija. No otras puses, nelaimīga bērna pazīmes ir skaidras: Bērns ir noslēgts, kluss, maz ēd, spontāni neiesaistās rotaļās ar citiem bērniem, nespēlējas, neuzdod jautājumus, nesmejas un nesmaida un runā ļoti atturīgi. Ja jums ir dabiski kautrīgs vai introverts bērns, kas nesmejas vai daudz neiesaistās, tas nenozīmē, ka viņš ir nelaimīgs. Kautrīgums nav tas pats, kas bēdīgums, bet jums būs grūtāk noteikt viņa nelaimīguma pazīmes. Hallovels saka pievērst uzmanību jebkurām lielākām izmaiņām viņa uzvedībā- piemēram, ja bērns kļūst izolētāks vai bailīgs- tas var nozīmēt, ka viņam ir problēmas, kurām vajadzētu pievērst uzmanību.

Pauls C. Holingers ir identificējis 9 iedzimtus signālus, ko mazuļi lieto, lai paziņotu par savām jūtām. Jūs varat atpazīt šos signālus arī saviem pirmsskolēniem. 2 signāli- interese un prieks ir pozitīvas jūtas, kamēr negatīvie signāli, īpaši distress (negatīvais stress), dusmas un bailes kopā veido nelaimīgu bērnu. Lielākā daļa vecāku atpazīst, ka nobijies, bēdīgs bērns nav laimīgs, bet Holingers atklāj, ka daudzi vecāki neatpazīst, ka dusmīgs bērns parasti izpauž bēdas. Nav svarīgi, kādā vecumā, dusmas ir vienkārši pārlieku liels distress, saka Holingers. Kad jūsu bērns sit savam brālim vai kliedz: „Es tevi ienīstu”, tas nozīmē, viņa distress ir lielāks, nekā viņa spēja tikt ar to galā. Jūsu bērnam, iespējams, ir pašam savi veidi, kā parādīt, ka viņam šai brīdī nav viegli. Daži bērni ieraujas sevī, daži var taisīt histērijas, bet citi var kļūt pārlieku pieķērīgi. Kad jūs iepazīsiet sava bērna dabisko temperamentu, jūs labāk atpazīsiet pazīmes, ka viņa dzīvē kaut kas nav kārtībā.

Radiet vietu jautrībai

Ja jūsu pirmsskolēnam būtu minūti jāpadomā par saviem laimīgākajiem brīžiem, viņš iespējams, atklātu, ka, tas, kas viņu padara vislaimīgāku, esat jūs. Un tā ir pirmā atslēga, lai darītu savu bērnu laimīgu, saka Halovels. „Kontaktējieties ar viņiem, spēlējieties ar viņiem”, viņš iesaka. Ja jums ir jautri ar viņiem, viņiem ir jautri. Jūs radāt tā saucamo „saistīto bērnību”, un tas ir pirmais solis, kas garantē, ka jūsu bērns būs laimīgs.”
Spēlēšanās rada prieku, bet spēle ir arī tā, kurā bērns attīsta iemaņas, kas ir viņa nākotnes laimes pamats. Nestrukturēta spēle atļauj viņam atklāt, ko viņš mīl darīt- būvēt pilsētas ko klučiem, mācīt mīkstajām mantiņām skaitīt- kas var vērst viņu uz karjeru, kas šķitīs kā mūžīga spēle. Spēle nenozīmē pēcstundas skolā, sporta pulciņus vai citas strukturētas „bagātinošas” aktivitātes. Spēle ir tad, kad bērni atklāj, rada un sapņo.
Kima Orra no Atlantas saka, ka, kad piedzima viņas jaunākais, divi vecākie bērni pameta savas ieplānotās aktivitātes. „Lielākā „dīkstāvē”, saka Orra, viņi patiešām ir laimīgāki paši ar sevi, es redzu viņus vadām savas dzīves labāk, kas rada iekšēju laimi.

Palīdziet viņiem attīstīt savus talantus.

Hallovela recepte, lai radītu laimi dzīves garumā, ietver pārsteidzošu pagriezienu: laimīgi cilvēki bieži vien ir tie, kuri ir ļoti labi apguvuši kādu prasmi. Piemēram, kad jūsu bērns ķer bumbu, viņš mācās no savām kļūdām, viņš attīsta neatlaidību un disciplīnu, un tad viņš piedzīvo sasniegumu prieku, pateicoties saviem personīgajiem pūliņiem. Viņš arī iegūst balvā atzinību no citiem par savu sasniegumu. Svarīgākais ir tas, ka viņš atklāj, ka viņš noteiktās lietās var kontrolēt savu dzīvi: Ja viņš kaut ko mēģina darīt, viņš ar prieku atklāj, ka, esot neatlaidīgs, viņš to galu galā var izdarīt. Pētījumi parāda, ka šī kontroles izjūta caur meistarību ir nozīmīgs faktors, kas nosaka pieaugušo laimi.
Halovels brīdina, ka bērniem, tāpat kā pieaugušajiem, jāseko savām paša interesēm, savādāk viņiem no saviem sasniegumiem nebūs nekāda prieka. Rebeka Marks no Ohaijo saka, ka viņas 3 gadīgajam dēlēnam Zaharam visvairāk interesē būvēšana. „Viņam patīk būvēt lietas un palīdzēt savam tēvam būvēt īpašus projektus. Tas liek viņam justies labi. Mēs cenšamies koncentrēties uz viņa dabisko talantu, kur var pateikt, ka viņam tiešām ir jautri.

Veseli bērni ir laimīgi bērni

Daudz miega, vingrojumi un veselīga diēta ir svarīga ikviena labsajūtai, bet īpaši bērniem. Lai vingrotu, jūsu bērnam nav jābūt futbola komandā: Vienkārša skraidīšana pa āru palīdz bērniem regulēt savu garastāvokli. Pievērsiet uzmanību sava bērna vajadzību struktūrai- kamēr daži bērni ir ļoti bezrūpīgi, tomēr lielākā daļa uzplaukst un ir laimīgāki ar noteiktu dienas režīmu, kurā viņi var paredzēt, kas notiks tālāk. Jums iespējams arī būtu jāpievērš uzmanība saistībai starp jūsu bērna garastāvokli un noteiktiem produktiem. Daži vecāki atklāj, ka cukurs viņu bērniem dod enerģijas pieplūdumu, bet var arī radīt garastāvokļa svārstības un agresīvu uzvedību. Arī jutīgums pret dažiem produktiem un alerģijas var ietekmēt jūsu bērna uzvedību un garastāvokli.

Ļaujiet viņiem cīnīties ar problēmām.

Bet, jūs teiksiet, man taču jārada laimīgs bērns! Vai man nav jāglābj situācija, lai darītu visu labāku? Patiesībā, Karrija Masia Varnere, bērnu psiholoģe un Trauksmes un garastāvokļa svārstību traucējumu Institūta asociētā doktore, saredz šo kā daudzu mīlošu, labu gribošu vecāku kļūdu.
Vecāki cenšas padarīt visu labāku priekš sava bērna visu laiku, lai darītu viņus laimīgus visu laiku. Tas nav reāli. Neiejaucieties vienmēr un nemēģiniet visu izlabot, iesaka Masia-Varnere „Bērniem jāiemācās tikt galā ar noteiktu distresu, noteiktu „nelaimīgumu”. Ļaujiet viņiem cīnīties, pašiem izdomāt risinājumu, tāpēc, ka tas ļauj viņiem iemācīties, kā tikt galā. Halovels piekrīt, ka, atļaujot bērniem izbaudīt dažādu pieredzi, pat grūtu un nomācošu, mēs palīdzam veidot iekšējā spēka rezervuāru, kas noved pie laimes. Vai nu bērnam ir 7 mēneši un viņš mēģina rāpot vai 7 gadi un viņš cīnās ar rēķināšanu, Halovels saka vecākiem, ka bērns labāk tiks galā ar dzīves grūtībām vienkārši veiksmīgi stājoties tām pretim atkal un atkal. Viņi iemācās, ka, neatkarīgi no tā, kas notiek, viņi var atrast risinājumu. Tas nenozīmē, ka bērni nevar jautāt pēc palīdzības, ja viņiem tā ir vajadzīga, bet jūsu loma ir palīdzēt viņiem atrast risinājumu, nevis iedot to viņiem. Mācīties tikt galā ar dzīves neizbēgamajām grūtībām un šķēršļiem ir ļoti svarīgi jūsu bērna nākotnes laimei.

Komunicējiet ar saviem bērniem

Labākais padoms kā iepazīt savu bērnu ir pats vienkāršākais: Runājiet ar viņu. Pat vēl svarīgāk, saka Halovels: Klausieties. „Es līdz apnikumam jautāju saviem bērniem, vai viņi ir laimīgi”, viņš saka. Tas ir veids, kā komunicēt, ļaut viņiem zināt, ka jums rūp.
Masia- Varnere piekrīt, ka atvērta komunikācija ir ļoti nozīmīga, lai saprastu sava bērna garastāvokli. Piemēram, sakiet savam bērnam: „Tu izskaties bēdīgs. Vai ir kas tāds, ko tu gribi man pateikt, kaut kas, kas tevi uztrauc?” Tad ļaujiet viņam runāt. Ja jūsu bērns jūs atraida, mēģiniet atkal nākošajā dienā.
Bet Atlantas mamma Orra brīdina, ka jūsu bērns var ļaut sev vaļu tad, kad jūs to vismazāk sagaidāt. ”Tā kā vienreiz, kad mēs bijām pārtikas veikalā, viņa saka, „un pēkšņi mana meita sāka raudāt produktu nodaļā par kaut ko, kas bija noticis skolā šīs nedēļas sākumā.

Atļaujiet viņiem būt bēdīgiem vai dusmīgiem.

Kad jūsu bērns sabožas stūrī dzimšanas dienas ballītē, jūsu dabiskā reakcija, iespējams, ir sacīt: „Tev būtu jāpriecājas kā visiem pārējiem!” Bet ir svarīgi atļaut viņam būt nelaimīgam. Halovels ir noraizējies, ka „daudzi vecāki uztraucas katru reizi, kad viņu bērni cieš nelielu atraidījumu, viņus neielūdz uz dzimšanas dienas ballīti vai viņi raud tāpēc, ka viņi nedabū to, ko grib. Bērniem jāzina, ka ir normāli šad un tad būt nelaimīgiem- tā vienkārši ir dzīves daļa. Ja mēs mēģināsim noliegt katru „nelaimīguma” izjūtu, mēs varam nodot ziņu, ka ir nepareizi justies bēdīgam. Mums jāļauj viņiem piedzīvot savas jūtas, ieskaitot bēdas. Mēs varam iedrošināt bērnu nosaukt savas jūtas un izteikt tās verbāli, kas palīdz tās regulēt. Necentieties atrisināt problēmas viņa vietā. Tā vietā tikai uzklausiet un palīdziet viņam izrunāt savām jūtas.
Šarona Kona no Ņūdžersijas tic, ka tas ir svarīgi viņas 5 gadīgajai meitai, Rebekai, iemācīties, kā izpaust savas emocijas tā vietā, lai tās paturētu iekšā. „Viņa saka, „Mamm, es esmu ļoti dusmīga uz tevi” vai „Es esmu tik bēdīga, ka mēs tur nevaram iet”. „Es mēģinu novērtēt viņas jūtas. Es saku „Man žēl, ka tu esi bēdīga” vai „Es arī esmu bēdīga” un mēs par to runājam”.  
Taču Masia-Varnere brīdina, ka jums nevajadzētu pārspīlēti reaģēt uz sava bērna negatīvajām jūtām. Tas ir normāli, ka dēļ tā, kas notiek viņu apkārtnē, bērni dažkārt kļūst pārlieku jūtīgi vai pieķērīgi vai nervozi, bet tas nav „nelaimīgums”.

Esiet paraugs.

Saskaņā ar Doru Vangu, Ņūmehiko Universitātes skolas psihiatrijas profesora asistenti un 3 gadīgās Zojas māti, pētījumi rāda, ka jūs varat nodot savu temperamentu savam bērnam- ne vienmēr caur saviem gēniem, bet caur savu personisko uzvedību un aprūpes stilu. Uz labu vai ļaunu, bet bērni pārņem savu vecāku garastāvokļus. Pat mazi bēbīši imitē savu vecāku emocionālo stilu, kas patiesībā aktivē īpašus nervu ceļus. Citiem vārdiem sakot, kad jūs smaidāt, jūsu bērns smaida un viņa smadzenes „ieprogrammējas” uz smaidīšanu. Bet patiesībā- jūsu bērns sajutīs to darbībā. Ja jūs norādīsiet, kā priecāties par mazām lietām un uzsvērsiet, par ko esat pateicīgi, jūs būsiet pozitīvs lomu modelis savam bērnam. Jūs varat palīdzēt savam bērnam saskatīt savu glāzi līdz pusei pilnu, nevis pustukšu. Piemēram, ja beisbolu spēli izbojā lietus, jūs varat norādīt, cik lieliska iespēja ir aiziet uz izrādi. Kona saka saviem bērniem: „Esiet laimīgi par to, kas jums ir tā vietā, lai būtu bēdīgi par to, kas jums nav.” Brīnišķīgs pusdienu rituāls varētu būt katram ģimenes loceklim pateikt, kāda bija labākā viņa pavadītās dienas daļa.
Pegija O’Learija no Kalifornijas atklāj, ka tad, kad viņa ir lielā stresā, viņas bērni reaģē momentāni. „Viņi apklust, viņi saraujas.” Vienu dienu, kad O’Lerija slikti jutās, viņas dēls Augusts teica: „Spēlēsim sunīšus vēlreiz, it kā tu būtu laimīga”. Tas atļāva viņai sajust, cik viņš ir jutīgs pret viņas garastāvokļiem. Tagad viņa cenšas parādīt saviem bērniem pozitīvāku attieksmi.
Bet no otras puses, jums nav jāslēpj savas negatīvās emocijas. Jūs varat parādīt savam bērnam, ka esat apbēdināta par jūsu drauga pārcelšanos citur, un ja jūs turpināsiet runāt par to, kā jūs uzturēsiet sakarus un cik jauki būs viņu apciemot, jūs iemācīsiet saviem bērniem, ka bēdas ir daļa no dzīves tāpat kā parādīsiet viņam, kā atrast „zelta maliņas”.
Taču, ja jūs nepārtraukti izjūtat stresu vai depresiju, ir svarīgi meklēt palīdzību. Vecāki, kam ir nosliece uz depresiju, bieži nav konsekventi, bērnus disciplinējot un strukturējot viņu dienu vai uzslavējot un priecājoties kopā ar saviem bērniem. Tas viss var novest pie emocionālām problēmām”, saka Masia- Varnere.

Māciet viņiem darīt nozīmīgas lietas.

Pētījumi rāda, ka cilvēki, kuriem ir jēga dzīvē, jūtas mazāk depresīvi. Ņūdzērsija mamma Kona saka, ka labdarība un palīdzēšana citiem ir liela daļa no viņas ģimenes dzīves. Pat mazi bērni daudz ko gūs no šīs mācību stundas. Kona saka, ka pēc tam, kad viņas meita Rebeka uzzināja par viesuļvētru Katrīna, viņa un viņas klasesbiedri savāca skolas piederumus un somas, lai ziedotu bērniem, kuri bija zaudējuši savas mantas. Pat palīdzot vienkāršos mājasdarbos, tādos, kā izņemt veļu no žāvētāja var palīdzēt jūsu pirmsskolniekam izjust, ka viņš dod savu ieguldījumu.

Lūdziet palīdzību.

Ja jūs esat noraizējies, ka jūsu bērnam ir grūts periods dzīvē, mēģiniet runāt ar viņa skolotāju vai viņa draugiem, lai redzētu vai viņi to ievēro. O’Lerija saka, ka viņas meitas Džeinas bērnu dārza gads viņai bija stresa pārpilns. „Ieskatoties Džeinai acīs, un vēlāk no viņas asarām es uzreiz zināju, ka viņa ir nomākta”, saka O’Lerija. Viņa runāja ar Džeinas skolotāju, lai atklātu, kas notiek klasē un redzētu, kā viņas var atvieglot Džeinai adaptāciju.
Parasti bērni ir nelaimīgi vai bēdīgi dēļ kaut kā, kas notiek viņu apkārtnē: cīņa ar draugu, stress kolā, sasprindzināta situācija mājās. Bet dažkārt neapmierinātības avots ir nopietnāks.
Ja jūs novērojat pastāvīgas nelaimīguma pazīmes – dusmas, raudāšanu, agresiju, nepārtrauktu sūdzēšanos, viegli izsaucamu neapmierinātību, biežas galvas vai vēdera sāpes, grūtības ēst vai gulēt, nevilcinieties konsultēties ar garīgās veselības speciālistu. Vienalga, vai izvēlēsieties licencētu terapeitu, psihologu vai psihiatru, pārliecinieties, ka izvēlaties kādu, kas specializējas darbā ar bērniem. Tomēr neuztraucieties- bērnu depresija ir reta, saka Masia- Varnere.

trešdiena, 2011. gada 11. maijs

Enģelis

Šis mani vienmēr ir uzrunājis un licis acīs sariesties asarām... Nododu tālāk.

Reiz kāds no bērniņiem, kuram teju, teju bija jādzimst, jautāja Dievam:
“Dzirdēju, ka Tu grasies sūtīt mani uz zemi, – kā gan lai es tur dzīvoju tik mazs un nevarīgs?”
Dievs atbildēja:
“Esmu tev sameklējis eņģeli, kurš tevi sagaidīs un aprūpēs.”

“Bet te debesīs esmu tik priecīgs, varu smieties un dziedāt,” nopūtās bērns.
“Tavs eņģelis dziedās un ar tevi smiesies ik dienu. Tu jutīsi viņa mīlestību un būsi tik pat laimīgs kā te,” mazuli mierināja Dievs.
“Un kā gan es sapratīšu, ko ļaudis uz zemes runā?” nerimās bērns.
“Tavs eņģelis teiks tev visskaistākos un vismīļākos vārdus. Ar lielu pacietību un mieru, viņš iemācīs runāt arī tevi.”
Mazais tomēr nerimās:
“Esmu dzirdējis, ka uz zemes dzīvo arī slikti cilvēki, – kas mani pasargās?”
Dievs atbildēja:
“Tavs eņģelis tevi sargās, kaut arī paša dzīvība būtu apdraudēta.”
“Bet es būšu bēdīgs, jo vairs nesatikšu Tevi.”
“Tavs eņģelis tev stāstīs par mani un pasauli, un parādīs tev ceļu pie manis. Tā es vienmēr būšu tavā tuvumā.”
Šajā brīdī debesīs valdīja klusums, iztālēm jau bija dzirdamas balsis no zemes. Mazais vēl satraukti jautāja:
“Dieviņ, pirms es dodos prom, saki, – kā sauks manu eņģeli?”
Dievs pasmaidīja un klusi noteica:
“Tu viņu sauksi par māmiņu.”

sestdiena, 2011. gada 7. maijs

10 veidi, kā paaugstināt jūsu bērna pašvērtējumu.


Ir tāda mājas lapa http://www.babycenter.com/ (par bērnu audzināšanu, psiholoģiju, attīstību utt.), kuru regulāri lasu, tad nu nolēmu padalīties ar vienu rakstiņu, kas aktuāls man un maniem mazajiem. Varbūt būs interesanti tiem, kas nelasa angliski (mans brīvs tulkojums, nepretendējot uz ļoti lielu iztulkotā precizitāti). Tā kā man ir bērni pirmsskolas vecumā, tad raksts būs par pirmsskolēniem. Un piedodiet, mani bērni, par visu, ko esmu darījusi nepareizi :)

Jūsu pirmsskolēna pašvērtējuma veidošana var šķist kā liela atbildība. Galu galā savas vērtības izjūta ir pamats jūsu pirmsskolēna nākotnei, jo viņš sāks izmēģināt jaunas lietas pats. Pašvērtējums sastāv no piederības izjūtas, no ticības, ka mēs esam spējīgi un ka mūsu centieni tiek novērtēti un ir vērtīgi, saka Kalifornijas ģimenes terapeite Džeina Nelsena (Jane Nelsen), viena no Pozitīvās discilpīnas sērijas autorēm.
Kā zina jebkurš vecāks, pašvērtējums ir gaistoša pieredze- dažreiz mēs esam pārliecināti par sevi un dažreiz ne. Ko mēs patiešām cenšamies iemācīt saviem bērniem ir dzīves iemaņas, tādas kā elastīgums un dzīvesspars (resiliency). Jūsu kā personas mērķis ir nodrošināt to, ka jūsu bērns attīsta lepnumu un pašcieņu- par sevi un savām kultūras saknēm, tāpat kā ticību savai spējai tikt galā ar dzīves izaicinājumiem (pirmsskolniekam tas var nozīmēt lielo burtu kārtīgu nozīmēšanu). Te būs 10 vienkāršas stratēģijas, kā palīdzēt stiprināt jūsu bērna pašvērtējumu:

1) Sniedziet beznosacījuma mīlestību. Bērna pašvērtējums uzplaukst ar tā saucamo bezsaistību pieķeršanos, kas saka:  "Es tevi mīlu, vienalga, kas tu esi un ko tu dari". Jūsu bērns iegūst visvairāk, kad jūs pieņemat viņu par to, kas viņš ir, neskatoties uz viņa stiprajām pusēm, grūtībām, temperamentu vai spējām. Apdāviniet viņu ar mīlestību. Sniedziet viņam daudz apkapmienu, skūpstu, paplikšķināšanu pa plecu. Un neaizmirstiet pateikt viņam, cik ļoti jūs viņu mīlat. Kad jums jāaizrāda savam bērnam, izskaidrojiet, ka tā ir viņa uzvedība, nevis viņš pats, kas ir nepieņemama. Piemēram, tā vietā, lai teiktu: "Tu esi nepaklausīgs puika! Kāpēc tu nevari būt labs?", sakiet: "Grūst Gabrielu nav jauki. Tas var sāpēt. Lūdzu, negrūd."

2) Pievērsiet uzmanību. Sadaliet laiku, lai dotu pirmsskolēnam jūsu nedalītu uzmanību. Tas dara brīnumus jūsu bērna pašvērtējumam, tādēļ, ka raida ziņu, ka jūs domājat, ka viņš ir svarīgs un vērtīgs. Tam nav jāaizņem daudz laika, tas tikai nozīmē uz brīdi pārstāt caurskatīt pastu, ja viņš mēģina ar jums runāt vai izslēgt TV pietiekoši ilgi, lai atbildētu uz jautājumu. Veidojiet acu kontaktu, lai ir skaidrs, ka jūs tiešām klausāties, ko viņš saka. Ja jūs esat ierobežoti laikā, dariet to bērnam zināmu, neignorējot viņa vajadzības. Sakiet: "Pastāsti man par savu zīmējumu un, kad tu pabeigsi, man jāpagatavo mums pusdienas".

3) Māciet robežas. Nosakiet dažus saprātīgus noteikumus jūsu pirmsskolēnam. Piemēram, ja jūs sakāt savam bērnam, ka viņam jāēd uzkodas virtuvē, neļaujiet viņam nākamajā dienā staigāt apkārt pa māju ar cepumiem  un augļiem. Vai, ja jūs sakāt viņam nolikt netīro veļu veļas kastē, nesakiet, ka tas nekas, ka viņš to atstāj kaudzē uz grīdas. Zinot, ka noteikti ģimenes noteikumi ir kalti akmenī, palīdzēs viņam justies doršāk. Tas var prasīt nepārtrauktu atkārtošanu no jūsu puses, bet viņš drīz sāks piepildīt jūsu gaidas. Tikai esiet skaidri un noteikti un parādiet, ka jūs uzticaties, ka viņš izdarīs pareizi.

4) Atbalstiet veselīgus riskus. Iedrošiniet jūsu bērnu pamēģināt kaut ko jaunu, piemēram, pamēģināt savādāku ēdienu, atrast labāko draugu vai braukt ar riteni. Lai gan šeit vienmēr pastāv neveiksmes iespēja, bez riska ir maza iespēja veiksmei. Tāpēc ļaujiet jūsu bērnam droši eksperimentēt un pretojieties vēlmei iejaukties. Piemēram, mēģiniet viņu "neglābt" , ja viņš ir nedaudz aizkaitināts, izpētot jaunu rotaļlietu. Pat iejaukšanās, sakot: "Es to izdarīšu" var veicināt atkarību un samazināt jūsu bērna pašpārliecinātību. Jūs būvējat viņa pašvērtējumu, balansējot savu vajadzību viņu aizsargāt ar viņa vajadzību ķerties pie jauniem uzdevumiem.

5) Ļaujiet kļūdām notikt. Protams, izvēles iespējām un riskēšanai ir medaļas otra puse - dažreiz jūsu bērns kļūdīsies. Tās ir vērtīgas mācību stundas jūsu bērna pašvērtējumam. Ja jūsu bērns noliek savu šķīvi pārāk tuvu galda malai un tas nokrīt, iedrošiniet viņu padomāt par to, ko viņš nākošreiz varētu darīt savādāk. Šādā veidā viņa pašvērtējums nekritīsies un viņš sapratīs, ka ir pieļaujami dažreiz kļūdīties. Kad jūs paši izgāžaties, atzīstiet to, saka Daniels Meijers (Daniel Meier), Sanfrancisko Štata Universitātes pamatizglītības profesora asistents. Savu kļūdu atzīšana un atgūšanās pēc tām nodod jūsu bērnam spēcīgu ziņu- tas ļauj jūsu bērnam vieglāk pieņemt vi;na paša kļūmes.

6) Cildiniet pozitīvo. Jebkurš labi atsaucas iedrošinājumam, tāpēc centieties novērtēt labās lietas, ko jūsu bērns dara katru dienu, viņa dzirdamības robežās. Piemēram, sakiet viņa tētim: "Džošua nomazgāja visus dārzeņus pusdienām." Viņš varēs sildīties jūsu uzslavas saulītē un viņa tēva iepriecinošā reakcijā. Un esiet specifiski. Tā vietā, lai teiktu: "Labs darbs!" sakiet: "Paldies, ka tu tik pacietīgi gaidīji rindā". Tas palielinās viņa spēju un pašvērtības izjūtu un ļaus viņam saprast, ko tieši viņš izdarīja pareizi.

7) Esiet labs klausītājs. Ja jūsu bērnam vajag runāt, apstājieties un ieklausieties tajā, kas viņam sakāms. Viņam jāzina, ka viņa domas, jūtas, vēlmes un viedokļi ir nozīmīgi. Palīdziet viņam justies komfortabli ar savām emocijām, nosaucot tās. Sakiet: "Es saprotu, ka tu esi bēdīgs, ka tev bija jāatvadās no saviem skolas biedriem." Pieņemot viņa emocijas bez vērtējuma, jūs novērtējat viņa jūtas un parādāt, ka jūs novērtējat to, kas viņam sakāms. Ja jūs padalāties ar savām izjūtām (Es esmu sajūsmā par iešanu uz zoodārzu), viņš gūs pārliecību, lai izpaustu savas.

8) Izvairieties no salīdzinājumiem. Tādi komentāri kā: "Kāpēc tu nevari būt līdzīgāks savai māsai?" vai "Kāpēc tu nevari būt jauks kā Pīters?" tikai atgādina bērnam par viņa grūtībām un sekmē kaunu, skaudību un sāncensību. Pat pozitīvi salīdzinājumi, tādi kā: "Tu esi labākais spēlētājs" ir potenciāli graujoši, jo jūsu bērnam var būt grūti piepildīt šo lomu. Ja jūs ļaujat savam bērnam zināt, ka jūs novētējat viņu par to, kāda unikāla individualitāte viņš ir, ir lielāka iespēja, ka viņš novērtēs arī pats sevi.

9) Esiet empātisks. Ja jūsu bērns sev par sliktu salīdzina sevi ar saviem brāļiem un māsām vai vienaudžiem ("Kāpēc es nevaru noķert bumbu kā Sofija?"), izrādiet viņam empātiju un tad uzsveriet vienu no viņa stiprajām pusēm. Piemēram, sakiet: "Tev taisnība. Sofija ir laba ķērāja. Un tev labi padodas zīmēšana." Tas var palīdzēt jūsu bērnam iemācīties, ka mums visiem ir savas stiprās un vājās puses un viņam nav jābūt perfektam, lai justos apmierināts ar sevi.

10) Iedrošiniet. Katram bērnam jāsaņem atbalstu no mīļajiem, kas signalizē: "Es ticu tev. Es redzu tavas pūles. Tā turpini!" Iedrošināšana nozīmē novērtēt progresu, ne tikai apbalvot sasniegumu. Ja jūsu pirmsskolēns pūlas aiztaisīt slēdzēju, sakiet: "Tu ļoti centies un tu gandrīz to izdarīji!" tā vietā, lai teiktu: "Ne tā. Ļauj man to izdarīt".
Ir atšķirība starp uzslavu un iedrošinājumu. Viens novērtē uzdevumu, kamēr otrs- personu (labāk: "Tu to paveici" nekā: "Es lepojos ar tevi". ) Uzslava var likt bērnam justies tā, ka vinš tikai tad ir "labs", ja viņš izdara kaut ko perfekti. Iedrošinājums, no otras puses, novērtē centienus. "Pastāsti man par savu zīmējumu. Es skatos, ka tev patīk violetā krāsa" palīdzēs vairāk, nekā: "Tas ir visskaistākais zīmējums, ko es jebkad esmu redzējis". Pārāk daudz uzslavu var samazināt pašvērtējumu, tāpēc, ka tas rada spiedienu uzvesties un izturēties, tā, lai nepārtraukti saņemtu apkārtējo atzinību. Tāpēc daliet uzslavas uzmanīgi un brīvi piedāvājiet iedrošinājumu un jūsu bērns augs, jūtoties apmierināts ar sevi.

Varu nobeidzot teikt, ka man pašai visvairāk jāpiestrādā pie 5. punkta. Tiešām es dažreiz gribu, lai mani mazie bērni visu izdara kā pieaugušie, ai, ai. Tiešām nav viegli palikt nosvērtai, kad mazais izgāž jau kuro ēdiena šķīvi uz grīdas, hi hi.

P.S. Ir tik silta sajūta ap sirdi, kad šovakar nesu pie multenes aizmigušu meitu uz gultu un kad mans dēlēns, baidoties no govīm -"mū" (tās redzējis laukos, bet kāda dīvaina skaņa viņam tās atgādina), ieritinās man padusē un aizmieg. Par to neatdotu pat ne visas pasaules zeltu.

Ja vēlaties izmatot šo materiālu, lūdzu, publicējiet ar atsauci uz šo blogu.

piektdiena, 2011. gada 6. maijs

Spodrināt radošumu


Vai jums tā ir bijis, ka kaut ko rakstāt, un tas rakstās it kā pats no sevis? Nu man tā ir- nevaru izdomāt tēmu, bet es vienkārši rakstu un stāsts plūst kā skraume caur maniem pirkstiem. Mans bērns pašlaik guļ enģeļa miegā un gribas izmantot šo laiku sev tikai sev, lai ieskatītos sevī. Pusdienas siltas jau pagatavotas, drīz es došos pēc meitas uz dārziņu. Ir kaut kāda vēsma, kaut kāda smarža, maija zaļums, kas liek sirdij iesmelgties, kaut tas skan varbūt salkani, bet tā ir mana pārliecība. Šodien es nebaidos izklausīties nesakarīga, tā ir dzīves strautiņa urdziņa, nu jūs jau zināt, ja tai neļauj izpausties, tā sastrēgst un aizsērē. Es nezinu, kāpēc ir tik viegli dot padomus citiem, bet tik grūti pašam sev? Varbūt tā ir skata no malas neesamība vai "psiholoģiskās aizsardzības mehānismi"? Jā, varbūt nevēlēšanas kārtot savu dzīvi, darot to priekš citiem. Tātad, ko vēlos es? Dejot flamenko, mācīties spāņu valodu un strādāt- nu tas lai paliek noslēpums- viss būs. Es sev to apsolu un es pat nespēju izskaidrot, kādēļ vēlos tieši to, bet šodiena ir laba diena, lai neko neizskaidrotu un ļautos laika plūdumam, laiks un telpa ir kā okeāns un mēs kā pilītes tajā ar savu vēlmju sēkliņām, kas spēj pārvērsties par krāšņiem ziediem. Lai uzsplaukst arī jūsu ziedi šai pavasarī, bučas! Un paldies, Dievs, par šodienu!

ceturtdiena, 2011. gada 5. maijs

Par darbu

Sveikiņi!

Šodienas aktuālā tēma- mērķtiecība un zināšana, ko tad es īsti vēlos dzīvē darīt. Tā man nav piemitusi daudz vai piemitusi ļoti mazās devās. Bet šodien esmu nolēmusi sākt to izkopt. Galu galā, tās taču ir tikai mūsu domas, kas mēs esam un kas mēs neesam, vai ne? Un kāpēc kādu foršu rakstura iezīmi nevarētu vienkārši iemācīties? Psihologi apgalvo- jāatkārto jauniemācītais 21 dienu un tas nostiprināsies par paradumu. Bet kāpēc es to vispār sāku rakstīt? Nu, šodien man bija darba intervija. Jomā, kurā man pieredzes nav, bet es ļoti vēlos darboties.. Un mērķtiecība tur būs vajadzīga, kaut vai tāpēc, lai sasniegtu cilvēka cienīgu algas līmeni un apgūtu apmācību programmu. Manī, protams, ir jautājumi- vai ir vērts darīt darbu, uz kuru iesi ar prieku, par dauuudz mazāku samaksu, nekā, piemēram, Anglijā zemenes vākt? (es esmu strādājusi ārzemēs par normālu samaksu, varu jums sacīt, īpaši laimīgāka no tā es nekļuvu). Vai esmu gatava veltīt pašmācībai vismaz pusgadu- gadu? Vai spēšu cīnīties ar sevī un visos piemītošo lielo slinkumu? Manas atbildes uz šiem jautājumiem ir - es spēšu!!!
Un tā būs lieliska pieredze. Padomājiet arī jūs- vai 35 gadi ir laiks, kad jau par vēlu mainīt karjeru? Nē, protams, nav par vēlu un arī 40 un 50-mit nav. Uzdrošinies arī tu! Skaties, kad dzīve piedāvā tev izdevības, nepalaid garām. Varbūt otras iespējas nebūs. Un šī, lai cik dīvaini nebūtu, man IR OTRĀ iespēja (vienreiz, pirms 5 gadiem bija šāda izvēle, bet es tai vēl nebiju gatava- bet esmu ļooti gatava šoreiz, ja saņemšu uzaicinājumu uz apmācību). Vēl, man šķiet, ļoti svarīgi ir, ar kādu sajūtu tu atgriezies pēc intervijas (es domāju atmosfēra birojā, saruna ar intervētāju utml). Un man šodien šī sajūta bija laba. (pēdējā laikā, kā jau esat nopratuši, darbiņu meklējot, esmu daudz pa intervijām pastaigājusi).
Un pašlaik man galvenais ir gūt šo pieredzi. Jā, varbūt jau rīt vai pēc nostrādāta mēneša es domāšu savādāk.. bet pašlaik tas ir mans viedoklis. Punkts un basta!
P.S. Man patika no Draugiem.lv domugrauds: Pati vērtīgākā īpašība dzīvē – mūžīga zinātkāre, kas gadu gaitā neizsīkst un atdzimst katru rītu no jauna.(pievienojos).

ceturtdiena, 2011. gada 28. aprīlis

Pozitīvā domāšana un radošums

Jēdziens jau šķietas nodrāzts, bet tomēr mani vēl joprojām uzrunā. Ir tāda Pētera Kummera grāmatiņa "Nekas nav neiespējams", kas man ir palīdzējusi vienmēr grūtos brīžos. Un, tiešām, kad esmu sekojusi tās vadlīnijām, ir piepildījušies mani sapņi. Vienīgais noteikums- jāzina, ko grib un jāstrādā cītīgi. Var jau teikt, ka tas ir naivi un utopiski, un ka tā, iespējams, ir vieglākā ceļa meklēšana, bet pamēģiniet paši un redzēsiet, ka tas strādā! Varbūt šeit to rakstu tāpēc, ka atkal manā dzīvē ir pienācis brīdis uzstādīt jaunu mērķi un kaut ko stipri vēlēties. Un zināt, kā ir- nevar jau citiem teikt, tad nepiepildīsies ;) Bet vienu es apsolu- padalīšos, vai izdevās sasniegt cerēto ar konstruktīvās domāšanas metodi, ja vajag pierādījumus. Tad nu, aiziet, pirmā diena. Tas, ka par šo rakstu, liks man pašai turēties uz strīpas un nepalaisties slinkumā!
Vēl ko gribēju piebilst, es jūtu iekšienē tādu kā pavasara urdziņu- radošuma pumpuriņu. Ziniet, visiem tāds ir, tikai jāatklāj kurā jomā. Visi cilvēki ir radoši un talantīgi, tikai ne visi to zina un vēlas ļaut šai urdziņai, pavasara straumītei izpausties. Pamēģiniet savu roku dažādās jomās, arī tad, ja tas sākumā škiet muļķīgi. Tas nekas, ja neuzvarēsiet konkursā vai nekļūsiet par labāko dziedātāju, dejotāju utt. Kaimiņi smiesies? Nu un tad? Sajūtiet, tā ir dzīvības enerģija. Lai gaiša šī diena!

trešdiena, 2011. gada 27. aprīlis

Sākums

Vienmēr esmu gribējusi pamēģināt rakstīt, un lūk - ir šī iespēja. Mani interesē, kā tas ir- būt rakstniecei. Sajūtos nedaudz neveikli, bet priecīgi. Nezinu, vai ir vajadzīgs talants, lai rakstītu, bet man šķiet, ka galvenais ir, lai tas sagādā prieku. Esmu arī liela grāmatu fane, varētu teikt, pat atkarīgā,  daudzas grāmatas noteikti ir mani labākie draugi. Ja arī Tev kas iesakāms, laipni lūdzu padalīties! :) Pārsvarā lasu ceļojumu aprakstus, grāmatas par pašpilnveidošanos un bērnu audzināšanu. Šodien ir mana brīvdiena, kad vīrs ar mazo puiku ir laukos (meita dārziņā), un varu veltīt šo dienu sev. Došos izbaudīt pašas vārīto biešu zupu un Barbaras Bergeres grāmatu "Vai tava dzīve ir laimīga?" (Jāsaka, ka daudzas grāmatas lasu un pārlasu vairākas reizes un katru reizi atrodu tajās kādu jaunu domu graudu, kas uzrunā manas dzīves pašreizējo situāciju.